Saistībā ar Eiropas Zaļā kursa ieviešanu būs jāveic nozīmīgas investīcijas atjaunojamajos resursos, bet šā brīža situācija ar kvalificēta darbaspēka pieejamību, uzņēmējus mudina domāt par robežām darba tirgus modifikācijā – šādi bija galvenie secinājumi Latvijas lielākās uzņēmēju biedrības Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Vidzemes reģiona nodaļas organizētajā LTRK Vidzemes Biznesa dienas tiešsaistes pasākumā, kurā LTRK Vidzemes reģiona nodaļa bija uzaicinājusi piedalīties dažādu jomu ekspertus, lai rastu atbildes uz vairākiem Gulbenes novada uzņēmējus interesējošiem aktuāliem jautājumiem.

Virzoties uz Eiropas Zaļo kursu, gan uzņēmējus, gan pašvaldības sagaida lielas pārmaiņas, kurām ir jāsāk gatavoties jau šodien. Šī gada jūlijā Eiropas Komisija nāca klajā ar visaptverošu likumdošanas paketi, kas ietekmēs ikvienu nozari – lauksaimniecību, mežsaimniecību, ražošanu u.c. “Eiropas Zaļais kurss paredz radikālu emisiju samazināšanu un pakāpenisku atteikšanos no fosilajiem resursiem, lai palielinātu enerģijas efektivitāti, vairotu enerģētisko neatkarību un uzlabotu dzīves kvalitāti, virzoties uz neto nulles emisijām jeb klimata neitralitāti 2050. gadā. Eiropā pēdējo 20 gadu laikā ir izdevies samazināt emisijas par vairāk kā 20%. Tās pašvaldības un uzņēmumi, kuri ir pieņēmuši tālredzīgus lēmumus, atsakoties no fosilo resursu izmantošanas, pārejot uz šķeldu un granulām, vai plašāk izmanto atjaunojamos resursus – vēja un saules enerģiju, zemes siltumu un citas tehnoloģijas, kas ļauj būt neatkarīgākiem no importētajiem fosilajiem resursiem, ir ieguvēji. Tas ir jautājums gan par ekonomisko, gan enerģētisko neatkarību. Zaļā kursa ietvaros paaugstināti energoefektivitātes standarti gan būvniecībā un transportā, gan citās nozarēs. Zaļais kurss ir pārmaiņu stratēģija, kuras mērķis ir paaugstināt mūsu dzīves kvalitāti,“ teica EK pārstāvniecības vadītājas vietnieks Mārtiņš Zemītis.

Viņš informēja, ka Latvijā emisijas uz vienu iedzīvotāju ir salīdzinoši nelielas, zemākas par vidējiem ES radītājiem, krietni zemākas nekā Igaunijā, arī Lietuvā. Savukārt atjaunojamo resursu īpatsvars enerģijas ražošanā Latvijā ir salīdzinoši augsts – aptuveni 40%, kas ir vairāk nekā Latvijas kaimiņvalstīs. “Latvijas izejas pozīcijas virzībā uz Zaļā kursa ieviešanu nav sliktas, bet ir arī vairāki negatīvie aspekti, piemēram, investīcijas vēja enerģijā, kas ir desmit reizes mazākas nekā Lietuvā, un piecas reizes mazākas nekā Igaunijā. Vēja enerģijas ražošanā Latvijai ir labas perspektīvas, bet, ja meklējam Latviju Eiropas vēja enerģijas ražošanas kartē, tad to tur ir ļoti grūti atrast. Apzināmies vēja enerģijas ražošanas priekšrocības, bet tikai retais vēlas savas mājas pagalmā redzēt griežamies vēja rotoru,“ atzina M. Zemītis.

Pētījumi rāda, ka 53% Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka Eiropas zaļais kurss ir būtisks, bet Latvijā tā domā tikai 36% respondentu. “Daļai Latvijas iedzīvotāju ir maldīgs priekšstats, ka Latvija jau tā ir ļoti zaļa, tāpēc virzībā uz zaļo kursu būtu jādara mazāk nekā citām valstīm. Turklāt tāda klimata un enerģētikas politika, kāda Latvijā ir īstenota līdz šim, ierobežojusi investīcijas jaunos saules un vēja enerģijas projektos. Šis Gordija mezgls ir jāpārcērt. Protams, izaicinājumu netrūks, bet finansētāji, piegādātāji, patērētāji un akcionāri ilgtspējai nākotnē pievērsīs arvien lielāku uzmanību. Dati rāda, ka zaļš un ilgtspējīgs bizness šobrīd ir ne tikai mārketinga triks, bet reāla nepieciešamība, lai spētu konkurēt ar citu valstu uzņēmējiem, samazinātu ilgtermiņa izmaksas un atstātu pēc iespējas mazāku oglekļa pēdu,“ secināja M. Zemītis.

Savukārt ekonomists, SIA “Primekss” valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs aicināja uzņēmējus aizdomāties par robežām saistībā ar darba tirgus modifikācijām. “Piesaistīt darbiniekus šobrīd nebūtu nekāda problēma, ja vien var atļauties viņiem maksāt vairāk nekā citi, un arī nopelnīt. Ja uzņēmums ir spiests maksāt lielas algas, bet vairs nespēj nopelnīt, tad uzņēmums vairs nevar pastāvēt. Galvenais jautājums ir, kādu pievienoto vērtību rada uzņēmums? Pievienotā vērtība rodas tad, ja klienti ir gatavi vairāk maksāt par produktu vai pakalpojumu, vai uzņēmumam izdodas samazināt ražošanas pašizmaksas. Lielāka pievienotā vērtība rada iespēju maksāt lielākas algas un atrisināt darbaspēka problēmas,” skaidroja J. Ošlejs.

Latvijā uzņēmumam klājas labi, ja pievienotā vērtība uz vienu darbinieku ir virs 29 tūkstošiem eiro gadā. Veiksmīgākās nozares ir elektronika un optikas ražošana, kurā pievienotā vērtība uz vienu strādājošo gadā ir 74 tūkstoši eiro. Tie var piesaistīt darbiniekus, jo var maksāt atalgojumu, kas ir ievērojami lielāks par vidējo valstī. Datorprogrammēšanas nozarē tie ir 29 tūkstoši eiro, kokrūpniecībā – 27 tūkstoši eiro. Vissliktāk klājas viesmīlības nozarē strādājošajiem restorāniem – 8 tūkstoši eiro uz vienu strādājošo gadā un tekstilrūpniecība – 11 tūkstoši eiro gadā.

“Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā, salīdzinot ar citam Eiropas valstīm, ļoti strauji pieaug preču pašizmaksa. To ietekmē augstā elektrības cena, īpaši ražošanā. Lai šo situāciju risinātu, mums būtu jāatgriežas pie jautājuma par elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes atcelšanu,” sprieda J. Ošlejs. Tāpat, viņaprāt, produktivitātes un eksportspējas jaudu palielināšanai uzņēmumiem vajadzētu būtiski palielināt zinātnieku un pētnieku piesaisti.

LTRK Vidzemes Biznesa dienā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Kaspars Rožkalns informēja par biznesa uzrāvienu reģionā un vedināja uz pārdomām – vai robotizācija atrisinās darbaspēka un klimatneitralitātes izaicinājumus. Savukārt Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis pastāstīja par jaunumiem novadā, LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš – par LTRK aktualitātēm, bet LTRK Vidzemes reģionālā padomes priekšsēdētāja vietnieks, SIA “Avoti SWF” valdes priekšsēdētājs Uldis Misiņš iepazīstināja ar Gulbenes novada uzņēmēju aktualitātēm.

Pēc ekspertu prezentācijām uzņēmējiem bija virkne jautājumu, galvenokārt, par darbaspēka piesaisti, tostarp no trešajām valstīm, un darbinieku pārkvalificēšanu. Izskanēja viedoklis, ka pieaugušo apmācību programmas nav gana efektīvas, kā arī daudzos uzņēmumos ir ļoti liels augsti kvalificētu darbinieku trūkums, kas spēj strādāt ar modernām tehnoloģijām.