Lai arī Zaļais kurss nav nekas jauns – tajā iekļautās stratēģijas, domāšanas veids un procesi ir sākušies jau sen, virknei Latvijas uzņēmēju šobrīd vēl ir visnotaļ aptuvens priekšstats par to, kādas pārmaiņas viņus sagaida, kādas iespējas virzība uz Zaļo kursu pavērs, bet ar kādiem uzņēmējdarbības riskiem šajā procesā būs jārēķinās. Tas atklājās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Kurzemes biznesa kluba tiešsaistes pasākumā, kuru rīkoja Kurzemes reģiona nodaļa partnerībā ar Kuldīgas novada pašvaldību.
“Ir sākušās lielas pārmaiņas, kas neizbēgami skars rūpniecību, zemes apsaimniekošanu un pilnīgi visas citas jomas. Parasti, ieviešot kādas pārmaiņas, mēs esam pieraduši vadīties pēc kādas vienas regulas vai direktīvas. Saistībā ar virzību uz Zaļo kursu, kura mērķi ir divi – novest pie klimata neitralitātes 2050. gadā un saglabāt vai uzlabot vides daudzveidību, tādu būs ļoti daudz,” norādīja LTRK viceprezidents un Latvijas Kokrūpniecības Federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Viņu satrauc lielās un neparedzamās izmaksas, ar kurām Zaļā kursa ieviešanas laikā vajadzēs saskarties uzņēmējiem. “Mēs tiekam mierināti, ka tas izmaksās tikai vienu triljonu eiro, kas Eiropas kontekstā ir salīdzinoši ļoti maz. Turklāt pusi no izmaksām segs Eiropas Savienības (ES) budžets, vienu ceturto daļu – valsts budžets, bet tikai viena ceturtā daļa no izmaksām uzgulsies uz uzņēmēju pleciem. Tas ir ļoti nepareizs aprēķins, jo labākajā gadījumā aprēķinā ir iekļautas tikai tās summas, kuras būs nepieciešamas investīcijām jaunās tehnoloģijās vai procesos,” lēš K. Klauss, atzīstot, ka Zaļā kursa ietekme, salīdzinot ar finanšu sistēmas “kapitālo remontu”, būs tikai “ziediņi”.
Arī lauksaimniekiem šobrīd nebūt nav viss līdz galam skaidrs par Zaļo kursu, secina biedrības “Zemnieku Saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja – Burmistere. “Lielākā problēma lauksaimniecības nozarē ir tā, ka visas daudzās un dažādās politikas nav sasinhronizētas, un pat nereti ir pretrunā viena ar otru. Piemēram, klimata politika paģēr, ka ir jāsamazina emisijas. Jo zemi mazāk kustina, jo tā mazāk rada emisijas. Tad vajadzētu nekultivēt un neart zemi. Bet cita politika – no lauka līdz galdam – nosaka, ka Eiropā ir jāsamazina augu aizsardzības lietojums par 50%. Lai mēs varētu sēt tiešajā sējā, mums ir jālieto augu aizsardzības līdzekļi, lai varētu cīnīties ar nezālēm. Mēs nevaram vienlaicīgi īstenot abus nosacījumus – neart un nekultivēt, un nelietot šos līdzekļus,” lauksaimnieku bažas pauda M. Dzelzkalēja – Burmistere, atzīstot, ka vienus mērķus nosaka viens Briseles direktorāts, bet otrus – cits, un zemnieks ir šiem viesiem mērķiem pa vidu un īsti nesaprot, ko darīt. “Protams, Zaļajam kursam ir daudz labu lietu, bet šobrīd lauksaimnieki meklē un analizē sliktās. Izmantojot atjaunojamos resursus un virzoties uz zaļāku dzīves veidu, bioekonomika nākotnē sniegs plašas iespējas un atvērs jaunus tirgus. Latvijas problēma ir tā, ka valsts ilgstoši nav ieguldījusi zinātnē un pētniecībā. Tāpēc mēs varam būt zaudētāji, jo savlaicīgi neesam varējuši pieņemt politiski gudrus lēmumus, proti, investēt zinātnē un pētniecībā,” vērtē biedrības “Zemnieku Saeima” valdes priekšsēdētāja. Viņa pauda bažas par starptautisko tirdzniecības nosacījumu atbilstību Zaļajam kursam, proti, vai Latvijas lauksaimnieki, ražojot pārtikas produktus pēc visaugstākajiem standartiem, spēs konkurēt ar lētāko produkciju, kas tiks ievesta no trešajām valstīm.
Savukārt SIA “Ventspils nafta termināls” Termināļa vadītājs Kaspars Liepiņš aicināja Zaļā kursa ieviešanu uztvert kā piekto industriālo revolūciju, kuras laikā gan uzņēmēji, gan sabiedrība kopumā varētu pārstrukturizēt savu domāšanu. “Mums ir jāaizmirst diskusijas par klimata izmaiņām un klimata neitralitāti, bet jādomā par ilgtspējīgu biznesu. Ar tādu resursu patēriņu, ar kādu mēs strādājam šodien, tas vairs nebūs iespējams nākotnē. Piedāvāju skatīties uz Zaļo kursu kā uz iespēju ielikt pamatus biznesam, kas būs atbilstošs ilgtspējīgai tautsaimniecībai un ekonomikai. Galvenajam fokusam vajadzētu būt uz to pievienoto vērtību, kādu mēs varam iegūt, transformējoties,” sprieda K.Liepiņš. Viņš pieļāva, ka tā kā šī tēma ir aktuāla ļoti plašai sabiedrības daļai, proti, īstenojot Zaļo kursu, tiks mainīta gan biznesa vide, gan privātpersonu ikdiena, ir nepieciešams īpašs ministrs, kas kūrēs valsts virzību uz Zaļo kursu.
Apkopojot Kurzemes biznesa kluba pasākuma diskusijā teikto, LTRK valdes loceklis, Politikas daļas direktora vietnieks Jānis Lielpēteris atzina, ka šobrīd uzņēmējiem ir tikai aptuvena skaidrība par to, kas ir Zaļais kurss. “Ir jāpanāk gan uzņēmēju, gan visas sabiedrības izpratne par Zaļā kursa un klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas pasākumu nepieciešamību gan nacionālā, ES un visas pasaules līmenī. Tāpat ir nepieciešams vienots kontaktpunkts gan nacionālā, gan ES līmenī, kas skaidrāk iezīmētu gan virzienu, kurā ejam, gan instrumentus, kādi ir nepieciešami, lai nokļūtu galamērķī. Ja izvirzīsim nepārdomātus mērķus, varam zaudēt starptautisko konkurētspēju,” rezumēja J. Lielpēteris.